P. Koelju
Metafora par cirka ziloni
Cirka ziloņu dresētājs izmanto ļoti vienkāršu paņēmienu, lai lielo dzīvnieku noturētu savā pakļautībā. Kad zilonēns ir vēl mazs, vienu tā kāju piesien pie resna stumbra.
Lai kā nabaga dzīvnieks pūlētos, viņš nespēj atbrīvoties. Pamazām viņš pierod pie domas, ka stumbrs ir daudz spēcīgāks par viņu.
Brieduma gados, kad zilonis jau ieguvis pasakainu spēku, atliek viņa kāju ar vienkāršu auklu piesaitēt pie kaut kā smaga, un viņš pat nemēģinās atbrīvoties – tik labi viņš atceras neskaitāmos un veltīgos mēģinājumus.
Un mēs esam tieši tādi paši kā šie ziloņi, mūsu kājas sapītas pavisam vārgiem valgiem. Bet tā kā jau kopš agras bērnības esam pieraduši pie šī neuzveicamā stumbra, mēs neuzdrošināmies kaut ko iesākt. Un pat nenojaušam, ka pietiktu tikai ar vienu drošsirdīgu soli, lai izbaudītu brīvestību visā pilnībā.
