Kas ir meditācija? - Personības pilnveidošanas centrs
  • +37167292808
  • +37128336927

Ir divi veidi, kā izplatīt laimi, vai nu būt tam, kurš to izstaro, vai arī būt tās spogulim. Edīte Vartona

Kas ir meditācija?

Apgūsti meditācijas mākslas ABC "Meditācijas skolā".

Cilvēks gadu tūkstošu laikā uzkrājis plašu meditācijas prakses pieredzi. Tā ir tik dažāda! Nav iespējams šo bezgalīgi vērtīgo dārgumu iesprostot vienas universālas definīcijas rāmjos. Mūsuprāt, lai cilvēks izprastu meditācijas būtību un atrastu SAVU ceļu meditācijas pasaulē, jāiepazīst dažādi meditācijas virzieni, jāsatiek dažādi Skolotāji. Esiet uzmanīgi, ja kāds autoritatīvi norāda vienīgo pareizo meditēšanas veidu. Uzticieties savai sirdsbalsij un Jūs vispiemērotākajā laikā un vietā atklāsiet SAVU meditēšanas veidu.

Ieskatam piedāvājam dažādu autoru viedokļus par to, kas ir meditācija.

Meditācija ir prakse, kas ļauj izveidot un attīstīt noteiktas cilvēciskas pamatīpašības, līdzīgi kā vingrinoties cilvēks iemācās lasīt, spēlēt mūzikas instrumentu vai apgūt kādas citas iemaņas.
Etimoloģiski jēdziens, kas franču valodā nozīmē „meditācija”, sanskritā ir bhavana, kas tulkojumā nozīmē „kopt”, un tibetiešu valodā gom, kas nozīmē „iepazīties”. Runa ir galvenokārt par lietu skaidra un patiesa redzējuma iepazīšanu un ikvienam piemītošu īpašību izkopšanu – īpašību, kuras neizpaužas tik ilgi, kamēr mēs neko nedarām, lai tās attīstītu. ….
…Meditācijas pati dziļākā jēga ir iekšēja transformācija – mainīt sevi, lai mainītu pasauli, kļūt par labāku cilvēku, lai labāk varētu kalpot citiem. Tādā veidā cilvēka dzīvē tiek izvirzīti paši cēlākie mērķi…
Meditācijas objekts ir prāts. Sākumā tas ir apjucis, satraukts un nepakļāvīgs, tas atrodas neskaitāmu nosacījumu un automātisku ieradumu gūstā. Meditācijas uzdevums nav ne prāta apstādināšana, ne iemidzināšana, bet gan atbrīvošana, apskaidrošana un līdzsvarošana.

Matjē Rikārs „Meditācijas māksla”

Meditēt ir tikpat dabiski kā elpot. Lai no bērna tūlīt pēc piedzimšanas izvilinātu kliedzienu un lai viņš līdz ar to sāktu elpot, ārsts viņam vieglītiņām uzsit pa dibentiņu. Pēc tam elpošana vairs nav jākontrolē – cilvēks gluži vienkārši elpo, lai dzīvotu, jo bez elpošanas nevar iztikt. Tieši tāpat notiek ar meditāciju, tikai ārsta lomā ir pati Dzīve. Tā iepliķē jau pieaugušu un priekšstatos par sevi diezgan saprātīgu cilvēku, un viņš pēkšņi saprot, ka meditācija ir dabisks, normālai un pilnvērtīgai dzīvei pilnīgi nepieciešams process. Meditējošs cilvēks ir nākotnes cilvēks. Viņš pieder jau Ūdensvīra laikmetam – laikmetam, kas arvien drošākā solī sāk savu gaitu pa mūsu planētu, iekvēlinot aizvien jaunas un jaunas sirdis.

Andrejs Ardha „Meditācija”

Meditācija nozīmē apzinātu sevis paplašināšanu. Tā nozīmē savas īstenās patības atpazīšanu vai atklāšanu. Tieši ar meditāciju mēs pārvaram ierobežotību, nepilnības un atkarību.
Meditācija ir dinamisms apziņas iekšējos līmeņos. Meditējot mēs ieejam savas būtnes dziļākajā daļā. Šajā laikā mēs spējam atklāt to iekšējo bagātību, kuru glabājam dziļi sevī. Meditācija mums parāda, kā varam pēc kaut kā tiekties, un vienlaikus, kā mēs varam to sasniegt. Ja meditējam katru dienu, varam būt pilnīgi droši, ka mūsu dzīves problēmas – kā iekšējās, tā ārējās – ir radušas atrisinājumu.
Meditācija līdzinās ieniršanai jūras dzīlēs, kur viss ir kluss un mierpilns. Virspusē var būt daudz viļņu, bet dzelmi tie neskar. Jūra dzīlēs ir pats klusums. Kad sākam meditēt, mēs vispirms cenšamies sasniegt savu iekšējo būtību jeb jūras dzīles. Ja viļņi nāks no ārpasaules, tie mūs neskars. Bailes, šaubas, uztraukumi un visa zemes kņada viegli aizskalosies projām, jo mūsos nemitīgi būs miers. Domas mūs nespēs skart, jo mūsu prāts – pats miers, pats klusums, pati vienotība. Līdzīgi kā zivis, kas jūrā lēkā un peld, bet neatstāj pēdas. Savā augstākajā meditācijā mēs jūtam, ka esam jūra un jūrā esošais mūs nespēj traucēt. Mēs jūtam, ka esam debesis un visi garām lidojošie putni mūs nespēj traucēt. Mūsu prāts ir debesis, un mūsu sirds ir bezgalīgā jūra. Tā ir meditācija. Kad savā meditācijā vēlamies pacelties augstu, mūsu tiecība bezgalīgi kāpj un kāpj līdz pašam Augstākajam. Nav gala ceļojumam augšup, jo mēs ceļojam Bezgalībā. Mēs paceļamies arvien sevi pārsteidzošajā Pārpasaulīgajā. Virzība gan augstumā, gan dziļumā ir nebeidzams ceļojums uz vienu Mērķi – Visaugstāko. Tomēr, izmantojot prātu, mēs nevarēsim pacelties augstu. Mums jādodas prātam cauri, viņpus tā robežām, uz mūsu garīgo sirdi. Garīgā sirds ir bezgala augstāka un plašāka nekā visaugstākais prāts. Tā atrodas tālu ārpus prāta. Sirds nav ierobežota nevienā virzienā un ietver sevī gan visaugstāko augstumu, gan dziļākās dzīles.
Jo augstāk spējam pacelties, jo dziļāk varam ienirt. Jo dziļāk gremdējamies, jo augstāk spējam celties. Tas ir vienlaicīgi. Ja spēsim meditēt ar lielu spēku, tad noteikti sajutīsim, ka mēs gan paceļamies ļoti augstu, gan gremdējamies ļoti dziļi. Augstums un dziļums iet roku rokā, lai gan varam teikt, ka tie izpaužas divās dažādās dimensijās. Taču, ja cilvēks spēj pacelties ļoti augstu, viņš ir spējīgs arī ienirt ļoti dziļi….
…Meditācija ir spēcinošs un piepildījumu sniedzošs klusums. Klusums ir izteiksmīga neizsakāmā izpausme….
…Ko mēs sagaidām no meditācijas kā pirmo un galveno? Mieru. Mieru – neko citu. Miers ir mīlestības sākums. Miers ir patiesības piepildījums. Miers ir atgriešanās pie Pirmavota.Meditācija līdzinās putna spārniem – vienmēr izplestiem Mierā, Gaismā un Svētlaimē.Vienīgi meditācija var palīdzēt piedzimt pilnībai. Meditācija mūs aiznes pāri vilšanās sarūgtinājumiem, pāri spriedelējošā prāta ierobežojumiem. Un, visbeidzot, meditācija var satuvināt mūs ar pilnības elpu.

Šri Činmojs „Mācoties klusumā”

MEDITĀCIJA ir viena no dižākajām dzīves mākslām – varbūt pat visdažādākā, un to nav iespējams ne no viena iemācīties. Tajā ir tās skaistums. Tai nav nekādas tehnikas un līdz ar to – nekādas autoritātes. Kad cilvēks mācās sevi, vēro sevi, vēro veidu, kā viņš iet, kā viņš ēd, ko saka, vēro savu tenkošanu, naidu, skaudību – ja sevī to visu apzinās nešķirojot, tā ir daļa no meditācijas.
Līdz ar to meditācijas var notikt, sēžot autobusā vai pastaigājoties gaismas un ēnu caurstrāvotā mežā, vai klausoties putnu dziedāšanā, vai raugoties savas sievas vai bērna sejā…
CIK NEPARASTI, ka meditācija kļūst ārkārtīgi svarīga; tai nav nedz beigu, nedz sākuma. Tā ir kā lietus lāse: šajā lietus lāsē ir visas straumes, visas lielās upes, jūras un ūdenskritumi; šī lāse baro zemi un cilvēku; bez tās zeme būtu tuksnesis. Bez meditācijas sirds pārvēršas tuksnesī, novērtā pamestā zemē.

Džidu Krišnamurti „Meditācijas”

Mūsu klienti