Pieci likumi harmoniskai dzīvei - Personības pilnveidošanas centrs
  • +37167292808
  • +37128336927

Problēmas iespējams atrisināt tikai tad, ja cilvēks atļaujas būt viņš pats. Paulu Koelju

Pieci likumi harmoniskai dzīvei

20.04.2007 Aiva Alksne

Ir jāzina, ko šajā dzīvē gribam, bet vēl svarīgāk ir mērķi pareizi formulēt, citādi būs kā anekdotē – manam draugam bija sapnis: es vēlos regulāri uzturēties naudīgā vidē! Pēc kāda laika viņu pieņēma bankā par kasieri...

Publicēts:
Žurnāls „Marta” 2007. gada 20. aprīlī

«Vairums cilvēku diemžēl nezina, ko viņi grib. Vidējā statistika pasaulē liecina – pilnīgi precīzi savus dzīves mērķus zina tikai 5 % cilvēku,» stāsta personīgās meistarības trenere Indra Melbārde. Jēlas universitātē Amerikā pat tika veikts pētījums, lai noskaidrotu, cik niansēti savus mērķus apzinās studenti. Atklājās, ka tikai 3% zināja, ko viņi vēlas dzīvē sasniegt. Pēc 20 gadiem zinātnieki vēlreiz veica aptauju nu jau bijušo studentu vidū un konstatēja, ka tieši šie 3 % izrādījušies daudz veiksmīgāki finansiālajā jomā nekā pārējie 97%, kopā ņemot.

Kāpēc svarīgi zināt mērķi?
Ja mums dzīvē ir mērķi, mēs uz tiem tiecamies un īstenojam. Ja šo savu konkrēto, personīgo mērķu nav, mēs, visticamāk, ļaujam realizēties citu mērķiem. Tad atrodas kāds, kas mūs izrīko, kas lūdz tieši mūsu palīdzību, un tad pienāk brīdis, kad nemanot sākam kalpot citiem.
«Ja protam savai zemapziņai pateikt, ko gribam, tad viņa to burtiski arī izpilda. Iedomājieties lielu, skaistu kuģi! Uz tā ir kuģa kapteinis un komanda – vīri, kas strādā mašīntelpā. Ja kapteinis, kas ir mūsu prāta apzinātā daļa, sniedz precīzas komandas, kuģa vīri, kas ir mūsu zemapziņa, tās neapspriež un neapstrīd – viņi dara savu darbu, precīzi izpildot komandas. Tāpēc – cik gudri un pareizi formulēsim mērķus, tik gudri un veiksmīgi arī dzīvosim.»

Kā zināt, ko vēlos?
Ja ir situācija, kad savu mērķu apzināšanā esmu kā balta lapa vai arī kādā jomā (vienalga, saistībā ar darbu, attiecībām vai vasaras atvaļinājumu) īsti nezinu, ko vēlos, ir noderīgi apsēsties un ļoti cilvēcīgi (sievišķīgi) uzrakstīt visu, ko šajā sakarībā negribu. Piemēram, šonedēļ brīvdienās negribu gulēt līdz pusdienlaikam, es negribu pārēsties, negribu braukt pie vīramātes uz laukiem, negribu gatavot ēst, negribu mazgāt logus... Kad tas izdarīts, blakus stabiņā vajag uzrakstīt, ko tā vietā es gribu: negribu pārēsties – gribu ieturēt veselīgu diētu, negribu braukt pie vīramātes – gribu aizbraukt pie draudzenes, negribu mazgāt logus – gribu, lai vīrs palīdz nomazgāt... Tad ir ļoti svarīgi pārvilkt svītru visiem tiem teikumiem, kuros bija – es negribu. Tas ir pirmais solis, lai apzinātos, ko vēlos.
Taču, domājot par mērķiem, ir būtiski atcerēties harmoniskas dzīves principu, tāpēc vēlams dzīvi plānot četros kontekstos:
1. Es pati (viss, kas attiecas tikai uz mani: es ārpus darba un ģimenes, es kā unikāla personība, mana pašizaugsme, mana veselība, kā par sevi rūpējos).
2. Ģimene, draugi, attiecības, manas mājas (ko vēlos šajā jomā – kādas attiecības gribu veidot, kādu ģimeni vēlos).
3. Darbs, karjera, finanses (kur esmu pašlaik un ko vēlos sasniegt savā darba dzīvē, kā vēlos attīstīties savā profesijā, cik daudz gribu pelnīt pēc gada, pēc pieciem).
4. Atpūta, vaļasprieki (laiks, kad tērējam nopelnīto naudu).
Lai varētu šīs jomas labāk pārskatīt, Indra Melbārde iesaka sadalīt A4 formāta lapu četrās daļās un plānot mērķus katram kontekstam atsevišķi. «Nereti aizraujamies ar vienu kontekstu, bet, lai dzīve būtu harmoniska, jācenšas apzināti plānot un noteikt mērķus katram no šiem kontekstiem. Lielākā uzmanība jāpievērš tiem lauciņiem, kam uzmanību veltām vismazāk. Šim nolūkam var uzzīmēt apli un sadalīt to četrās daļās – pēc izjūtas izvērtējot, cik laika un enerģijas pēdējā gada šķērsgriezumā esmu veltījusi sev pašai, cik – ģimenei, cik laika paņem mans darbs un cik paliek atpūtai. Pēc tam jāparaugās, vai mani tas apmierina, vai arī es gribētu citādāk. Harmoniskai un sabalansētai dzīvei atbilst četras vienādas daļas, un to var nodrošināt plānošana. Ja redzu, ka manas rūpes galvenokārt saistītas ar ģimeni, tad lielāks akcents jāliek uz «es» un «mans laiks». Ja darbs ir pārņēmis dzīvi, tad apzināti vairāk ir jādomā par atpūtu. Ja pievēršam uzmanību tam, kas ir mazāk, zemapziņa nāk palīgā, un dzīve harmonizējas.»

5 likumi, kā pareizi formulēt mērķi
* Pirmais likums – mērķim jābūt pozitīvam. Nevis – ko es negribu, bet ko es gribu!
* Otrais likums – mērķim jābūt konkrētam, jo zemapziņai jāsniedz precīzas norādes. «Es gribu šogad vairāk atpūsties» zemapziņai nekalpo par mērķi. Tai ir jāzina, kā tieši tu gribi atpūsties, ar ko kopā un kur. Mērķis ir jāatklāj pēc trim parametriem – ko redzēšu, dzirdēšu, jutīšu. Piemēram, ja ir sapnis par māju, tad droši to vajag izsapņot – kādā krāsā būs sienas, kādus aizkarus likšu, ko stādīšu dārzā, kā rītos tur dzeršu kafiju. Ieraudzīt, kā tur rosīšos, kā nāks ciemos draugi. Dzirdēt, kā runāsimies... Tas viss jāierauga gara acīm, jo zemapziņai pati svarīgākā ir vizuālā konstrukcija. Tāpēc – es gribu būt laimīga – arī neder kā mērķis.
* Trešais likums – mērķim jābūt man draudzīgam. Nereti sievietes neuzdrošinās ko uzsākt, jo baidās, ka tad var rasties kādi sarežģījumi darbā vai varbūt neatliks pietiekami daudz laika bērniem. Tāpēc, kad izvirzām mērķus, der uzdot dažus jautājumus: vai šis mērķis ir manu pūļu vērts? Kā šī mērķa īstenošana ietekmēs manu un manu tuvinieku dzīvi? Vajag kā šahā paskatīties trīs gājienus uz priekšu, lai paredzētu – ja iestāšos augstskolā un bērnu pieskatīs auklīte, viņš sākumā varbūt ir nervozs. Tas nenozīmē, ka jāatsakās no mērķa, bet gan to, ka ir jāpiestrādā pie pirmajām tikšanās reizēm ar auklīti. Vēl sev var pavaicāt: kāda ir mana mērķa cena? Vai būs kādi negatīvi blakus efekti? Ko zaudēšu, ja šo mērķi sasniegšu? Vai man vispār ir izdevīgi to sasniegt? Un vēl ik pa laikam sev pavaicāt – vai tas patiešām ir tas, ko es gribu?
* Ceturtais likums – mērķim jābūt atkarīgam no manis, tam jābūt manā pārvaldījumā. «Nevis domāt, ko citi var izdarīt, lai man kaut kas būtu, bet ko varu izdarīt, jo tikai tajā brīdī paliekam par savas dzīves un mērķu saimniekiem. Ja man kā mammai ir mērķis – es vēlos, lai mans bērns skolā labi mācās; viens ir to gribēt un bērnu nepārtraukti tramdīt, bet pavisam kas cits, ja es kā mamma uzdodu sev jautājumu – ko es varētu darīt, lai savam bērnam palīdzētu labi mācīties. Ja man nepatīk attiecības ar kādu no radiniekiem, tad nevis sapņot par to, ka būtu gan laba dzīve, ja viņš uzvestos citādāk, bet pajautāt sev – ko varu darīt, lai manas attiecības ar šo cilvēku veidotos labākas. Kad iemācos šo principu un apzinos, ka pati varu uzņemties atbildību, arī dzīve paliek daudz interesantāka, jo tad varu sākt diktēt noteikumus. Ja cilvēks pats ir gatavs ko darīt, tad arī dzīves straumē viņš atradīs veidu, kā nonākt tur, kur pats vēlas – zemapziņa palīdzēs.
* Piektais likums – apzināties resursus. «Patiesībā mūsu rīcībā ir visi resursi, lai varētu mērķus īstenot, tikai mūsu kritiskais un loģiskais prāts ir tas, kas saka – nē. Taču, ja man konkrētajā brīdī arī nav tik daudz finanšu resursu vai citu iespēju, lai savu mērķi īstenotu, man ir mana zemapziņa, kas var atrast ceļus, kā šo manu mērķi sasniegt. Vai arī mēs varam šos resursus radīt. Taču tam ir jānotic!»
Piemēram, zinu – gribu atpūsties Parīzē un šo savu sapni vizualizēju. Ko tālāk? Indra Melbārde stāsta: vajag apsēsties un uzrakstīt visu, kas man vajadzīgs. Turklāt – noskaidrot, cik maksā lidojums, nevis vislētākais autobusa reiss, cik maksā laba viesnīca, nevis lēts hostelis. «Pirmkārt, iegūstam prieku no plānošanas procesa. Otrkārt, kad sākam apzināt resursus, zemapziņa tūlīt nāk palīgā un atrod pārējās lietas. Tāpēc ir noderīgi uzrakstīt, kas man jau ir – esmu savākusi informāciju, noskatījusi labu ceļojumu somu, esmu ceļojumam atlikusi pirmos 50 latus...

Lai dzīvo lielummānija!
Jo lielāku mērķi mēs izvirzām un jo elegantāku resursu komplektu tā īstenošanai apzināmies, jo mēs vairāk no sava mērķa realizēsim. Ja domāsim pieticīgi, visticamāk, iegūsim tikai mazumiņu. Tāpēc, ja gribi labākus dzīves apstākļus, sapņo par māju! «Zemapziņai ir svarīgi redzēt gala rezultātu, viņai ne vienmēr svarīgi zināt, kā to izdarīšu. Sajūta, ka mērķi piepildās brīnumainā kārtā, attiecas tikai uz tiem mērķiem, ko mēs ļoti gribam. Vai arī – no sirds negribam, jo zemapziņa nedzird mazo vārdiņu «ne»,» pasmaida Indra Melbārde.

72 stundu likums
Kad mērķis ir noformulēts, svarīgi sev uzdot jautājumu –ko tā realizēšanai esmu gatava darīt jau šodien un tuvāko triju dienu laikā. Ja es sava mērķa labā sāku veikt darbības tuvāko 72 stundu laikā, tas ir kā mazs akmentiņš lavīnā, kas enerģētiski iegriež manu dzīvi un manu darbību, lai šo mērķi sasniegtu. Ja padomāšu – laba doma, bet sākšu par to domāt 1. janvārī, tad, visticamāk, tā arī paliks tikai laba doma, bez jebkāda rezultāta.

Cilvēkiem, kas vēlas nodarboties ar savas dzīves plānošanu, sapņu un mērķu rakstīšanai iesaka iegādāties biezu A4 formāta grāmatu cietos vākos. Svarīgi, lai visi mērķi un sapņi būtu vienuviet. Dažkārt nodomājam «būtu labi, ja ...», taču mūsu prāts (apziņa ir tikai 5%, pārējā ir zemapziņa) to aizmirst, mērķis piepildās, un gandarījuma sajūtas nav. Turpretim, ja mērķi ir uzrakstīti, tad, ik pa laikam ieskatoties savā mērķu grāmatā, ar patiesu gandarījumu var pievilkt krustiņu visam, ko esi sasniedzis. Piepildās vismaz 80% no pareizi izvirzītiem mērķiem. Tāpēc mērķus vajag sēt kā sēkliņas un pēc laika ievākt ražu – tas spārno! Ar laiku cilvēks iemācās formulēt mērķus, vienmēr zina, ko vēlas, ir aktīvs, dzīvo viegli un priecīgi, un viss notiek!


Svarīgi – gribēt sasniegt mērķi, bet tam nepieķerties. Ļaut tam pašlaik arī nepiepildīties.

 


Ir jāsēj daudz sēkliņu, ar laiku jau tās sadīgs. Ja sēkliņu nav, tad nav jau arī kam dīgt, un tad mēs realizējam citu cilvēku mērķus.

 

<< atpakaļ

Citi raksti

Mūsu klienti