Ķermeņa valoda. Žesti un mīmika. - Personības pilnveidošanas centrs
  • +37167292808
  • +37128336927

Cilvēka prāts, kurš tiecas jaunas idejas virzienā, nekad neatgriežas tā sākotnējā izmērā. Olivers Wendels Holms

Ķermeņa valoda. Žesti un mīmika.

07.05.2010 Evija Hauka

Publicēts:
Žurnāls „Patiesā dzīve” 2010. gada 7. maijā. 

Vārdi, vārdi, vārdi... paši par sevi tie nozīmē gaužām maz. Vai esat pamanījuši – bez emocijām, balss intonācijas, žestiem, mīmikas, izteiksmīga skatiena tie nedzīvi pazūd tukšumā un mēs pat neatceramies ko tie nozīmējuši. Tas tāpēc, ka līdz pat 80% no visas informācijas mēs nododam ar neverbālās komunikācijas palīdzību. Kad cilvēks klusē, viņš ir patiess, ķermenis nemelo. Žesti pauž to, ko cilvēks gribēja sacīt tolaik, kad vārdi vēl nebija izdomāti. Ar žestiem mēs radām savas dzīves melodiju un tikai no mums ir atkarīga kā tā skanēs. 

Bet tu taču solīji...

Skatieties uzmanīgi, tā ir viņu pirmā tikšanās. Viens otram pretim kafejnīcā sēž vīrietis, malko kafiju, sarunājas – tāpat vien par šo un to. Viņš vēl nezina vai patīk viņai, bet patīk, pat ļoti. Labs vērotājs to drīz vien pamana, nav nekādas vajadzības dzirdēt sarunu, jo meiteni nodod žesti, mīmika un skatiens.
Kadrs no dokumentālas filmas. Vīrs uzvalkā un garā auduma mētelī nervozi staigā pa auto salonu un saka pārdevējam, ka vēl nav gatavs pirkt auto, bet roka, kas neviļus ieslīd žaketes iekškabatā un tad glāstoši pārslīd kabatas portfelim vēsta: nauda man ir un es gribu šo auto. Aizturētais apgalvo, ka nepazīst upuri, bet lūpu kodīšana liecina par pretējo.
Mūsu ķermenis ir visīstākais melu detektors un tas, atšķirībā no pašpārliecinātā Es, kas mīt kaut kur tur iekšā galvā, neprot melot un tikai daļēji pakļaujas prāta kontrolei. Neverbālā komunikācija ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, tāpēc ir patiesāka, atklātāka. Kas liek mums uzticēties vai gluži otrādi - neticēt otram cilvēkam? Domājat, ka vārdi? Nē. Ķermeņa kustības – roka pie sirds, viegla galvas pašūpošana, smaids, pieres saraušana, uzacu pacelšana, skatiens – šaudīgs vai tiešs, atklāts vai valšķīgs. Sociologs Fransuā Sjudžē grāmatā „Patiesība par žestiem” raksta, ka cilvēki apmēram 7% uzmanības pievērš vārda nozīmei, 38% intonācijai un 55% žestiem un mīmikai.
Runājot par ķermeni, gribas iestarpināt, ka mani vienmēr nodarbinājis jautājums, kur tajā visā kaulu, ādas, matu, zarnu, asiņu maisījumā esmu es? Varbūt kaut kur galvā? Bet es pat nevaru apskatīties kur, jo redzu tikai uz priekšu un nedaudz sāņus, uz augšu un leju, kā sprostā. Bet, ziniet, es nepasūtīju šo burkšķošo vēderu, svīstošās rokas, atkarenās ausis, līko degunu un kāju pirkstus, kas vispār nekam praktiskam nenoder. Tā nu es kalpoju ķermenim, kurā uz kādu laiku esmu iesprostota, katru dienu to mazgāju, krāsoju, apģērbu, iesmaržinu, tātad kopju kaut kādiem seniem priekšrakstiem, kuru pieņemšanā es neesmu piedalījusies. Un pie tā visa vēl izrādās, ka pateicības vietā, ķermenis mani pašā atbildīgākajā brīdī nodod, atklājot to, ko es nemaz negribu sacīt. Tādas, lūk, domas reizēm iezogas galvā, kas, starp citu, arī  neklausa manām pavēlēm: klusu, tagad pietiek, iegaumē, domā par kaut ko citu.
„Žesti un mīmika pasaka priekšā – cilvēks melo vai saka taisnību, kaut ko slēpj vai ir patiess,” Krievijas dokumentālajā filmā „Melu detektors. Žesti” skaidro psihologs Aleksandrs Osmolovs . Mūsu fiziskais ķermenis izstaro enerģiju, raidot nepārprotamus signālus apkārtējiem tāpat kā sensenos laikos, kad cilvēks bija tikko kā iztaisnojis muguru un nostājies uz kājām. Žestu valoda radās tad, kad cilvēkam vēl nebija vajadzības melot, izlikties, tēlot. Kad cilvēks klusē, viņš ir patiess.
Un tā - mācamies atšifrēt žestu valodu. Par ko runā cilvēks, kad viņš klusē? Nereti dzirdam tieši to, ko gribam dzirdēt un pēc tam žēlojamies: „Bet tu taču solīji, tu sacīji, es pats dzirdēju ...”.  Mēs domājam – ja uzmanīgi klausīsimies, visu uzzināsim un sapratīsim, bet patiesībā ir jāskatās acīs un jāvēro kustības. Tieši pirksti, seja, acis, pat ausis un deguns ir mūsu īstie sarunu biedri. Ķermenis rada svārstības elektromagnētiskajā laukā, kas atrodas ap mums, un ar to palīdzību varam sajust ko domā un kā patiesībā pret mums izturas paziņas un tuvi cilvēki, stāsta psihologs Andrejs Kenings. Tante ir tik salda kā cukura vate, pļāpā vienā laidā, visam piekrīt un slavē jūs vienā slavēšanā, bet ap dūšu kļūst šķebīgi, gribas ātrāk tikt no viņas vaļā, jo jūtam –  kaut kas nav kārtībā. Uzticēties intuīcijai vienmēr ir vērts, tā mūs kā bruņukrekls sarga no indīgām bultām. Mūsu ķermenis ir pareizi uztvēris otra raisītos signālus – sīkus, niansētus, grūti pamanāmus. Piemēram, pavirši skatoties šķiet, ka mīļie vārdi tantei nāk no pašiem sirds dziļumiem, bet lūpu kaktiņi uz sekundes simtdaļu noslīd lejup, acis iemirdzas salti vienaldzīgas, tātad patiesās domas nebūt nav tik cēlas. Vai varbūt cilvēks cenšoties otru par kaut ko pārliecināt, nervozi virpina pirkstus, savelk tos dūrē, kakls pie pašas auss pārklājas ar maziem sārtiem pleķīšiem, kas uzrodas iekšējas spriedzes brīdī. Tātad kaut ko slēpj, nepasaka līdz galam.

Patikšanas valoda

Lūk, vēl kāds piemērs. Jaunais vīrs uzlūko sievu, bet seja ir nomākta, tajā nav pat smaida ēnas, lūpu kaktiņi pavērsti uz leju. Līdzko sieva paskatās uz pusi, viņš pasmaida, bet smaida tikai lūpas nevis acis, tātad sirds un dvēsele paliek salta. Viņš bieži piever acis, knaiba pirkstus, veidojot barjeru starp sevi un jauno sievu, iekšēji turas, kontrolē sevi, bet viss liecina, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš nemīl sievu, jo, cilvēkam, kurš ir iemīlējies, žesti ir savādāki.
Tad kādi gan ir simpātiju žesti? Vīrietis rokas atver, parādot plaukstas, jo zemapziņā vēlas iegūt partneres uzticību, acis ir plaši atvērtas, skatiens tiešs un caururbjošs. Vīrietis neapzināti ieņem mačo pozu – katrs purngals skatās uz savu pusi, rokas kabatās. Poza ir signāls: esmu pārliecināts par sevi un stiprs. Par seksuālās ieinteresētības žestu tiek uzskatīta neesoša puteklīša notraukšana no pleca, piedurknes vai kaklasaites piekārtošana. Savukārt sieviete atglauž un kārto matus, pieskaras kaklam un sejai, atklāj plaukstas locītavu. Pētnieki ir pārliecināti, ka galvenais sievietes pievilcības noslēpums meklējams žestos un kustībās. Būsim taču pamanījuši, ka vienai otrai ne visai izskatīgai, ne visai moderni ģērbtai sievietei vīrieši skrien pakaļ kā traki, bet  īstai skaistulei un modes dāmai nepievērš uzmanību. Brīnāmies, raustām plecus un nevaram atrast neviena racionāla skaidrojuma kāpēc tā. Bet viss ir vienkārši. Sievišķīgi, noapaļoti, harmoniski, atklāti, paļāvību un uzticību simbolizējoši žesti ir magnēts, kas pievelk vīriešus,  padarot sievieti viņu acīs par īstu skaistuli un dārgumu. Turpretim skaistums, ko pavada noraidoši, stūraini, lecīgi, savu pārākumu demonstrējoši, aizvērti, a la „nenāc par tuvu” žesti aizbiedē pat drosmīgākos. Sievišķīgā atribūtika, kas iedarbojas gandrīz vienmēr, ir nedaudz pavērta mute, lūpu aplaizīšana, sirsnīgs, patiess smaids un skatiens, kas pauž apbrīnu. Tomēr neverbālās komunikācijas pētnieki ir vienisprātis, ka dabiskai sievišķībai var ļauties, var to noslīpēt, bet pilnībā no jauna iemācīties nevar. Toties Krievijā modē ir skolas, kurās meitenēm no provinces māca pavedināt oligarhus. Svarīgs ir katrs sīkums – kājas purngala kustība, skatiens, pirkstu izliekums, balss intonācija. Visam jānotiek īstajā brīdī un īstajā laikā, kļūdīties nedrīkst, citādi perfektais pavedināšanas musturis draud izirt. Ir daudz viltību un tehnisku detaļu. Piemēram, oligarhs un provinces daiļava sēž viens otram pretim, malko vīnu, ir iedegta svece. Meitene ilgi nenovēršoties un nemirkšķinot raugās uz sveces liesmiņu vai spožu spuldzīti. Kad acis pieriešas asarām un sāk sāpēt, viņa strauji ieskatās acīs savam medījumam un čukstus izdveš: „Es tā gaidīju Tavu zvanu...” Efekts ir kolosāls – acīs īstas asaras, zīlītes ir lielas, tumšas, mirdzošas. Lamatas aizcērtas! Sieviešu žurnāli vai mudž no ieteikumiem kā sēdēt, kur vērst skatienu, kā turēt rokas un kustēties, lai pavedinātu partneri. Neirolingvistiskās programmēšanas (NLP) trenere Indra Melbārde saka: šiem ieteikumiem ir noteikta mērķauditorija, bet tie nav universāli. „ Pavedinošos žestus, kas tiek lietoti ar noteiktu mērķi, pārzina arī vīrieši, tāpēc drīz vien atšifrē pretējās puses nodomus. Labāk pavērot sarunas biedru – vai tas ieņēmis atvērtu vai aizvērtu pozu, vai ir redzamas delnas, kāds ir smaids. Varbūt cilvēks saka: labi, labi, bet acis un nolaistie lūpu kaktiņi liecina par ko citu. Dabiska, godīga izturēšanās vienmēr atmaksājas, ar viltu panāktais, nedod neko labu un ātri vien zūd.”

Skaties acīs, bet nenāc par tuvu

Žests ir daudznozīmīgs, sarežģīts, pretrunīgs un nebūt ne vienkārši tulkojams. Turklāt dažādām tautām atšķiras žestu valoda un intensitāte. Ja mums piemīt kaut nelielas novēršanas spējas un nelielas zināšanas par ķermeņa valodu, tad bez īpašām pūlēm spēsim noteikt ar kādas nācijas pārstāvi esam satikušies. Angļu psihologs M.Argails novērojis, ka soms stundas laikā žestus izmanto ne vairāk kā desmit reizes, anglis 50, itālis 80, francūzis 120, arābs 150, meksikānis 180 reizes. Indra Melbārde nopūšas: izteiksmīgi žesti nav latviešu stirpā puse, jo esam intraverta tauta, kurai atraktīva komunikācija nav raksturīga. Visticamāk mēs iekļautos mērenajā viducī starp somiem un angļiem. „ Zīmējot ar rokām gaisā, stāstu var vieglāk nolasīt, tas kļūst atpazīstamāks. Žesti ir stāsta papildināšana ar rokām un tie izraisa lielāku uzticēšanos.” Mazi bērni žestus lieto neapzināti, laika gaitā sākot kopēt vecākus, autoritātes, kino varoņus. Žestus iespējams koriģēt, pielāgojot profesijas labajam tonim. Politiķi un diplomāti emocijas un personisko viedokli paust nedrīkst, tātad žestu valoda viņiem ir ierobežota, stāsta Indra Melbārde. Brīvāka, atraktīvāka, saistošāka žestu valoda ir kino un TV zvaigznēm. Savukārt ikdienā cilvēki atdarina kādu, daļu žestu viņi ir no kāda aizņēmušies, noskatījušies un kopē. „Žestu nevar tulkot viennozīmīgi, tas jāaplūko kontekstā, jāsalīdzina citas kustības un daudzas nianses. Piemēram, sakrustotas rokas uz krūtīm, kas it kā liecina, ka cilvēks ir noslē’dzies, nevienu nelaiž sev klāt, var nozīmēt arī to, ka cilvēkam vienkārši salst. Vienmēr ir vairāki apstākļi, kas liek lietot vienu vai otru žestu.”
Kā bez akcenta runāt žestu valodā un komunicēt ar cilvēkiem tā, lai iegūtu uzticēšanos? Palūkosimies ko māca daudzās biznesa treniņu kompānijas. Kontakta līmenis ir no vēdera vidusdaļas līdz pierei. Šo neredzamo līniju ar žestiem nedrīkst pārkāpt. Roku kustībām jābūt plastiskām, atvērtām, sarunas biedram jārāda plaukstas. Šī žesta valoda palikusi nemainīga no tiem laikiem, ka atvērta plauksta nozīmēja, ka rokās nav ierocis, tātad tiek piedāvāts miers un draudzība. Aiz muguras sakrustotas vai sānos iespiestas rokas ( es te esmu galvenais, es aizņemu daudz vietas) kontaktu izjauc. Nedrīkst berzēt rokas – tas rada aizdomas par krāpšanu. Priekšstats, ka skatīšanās acīs liecina par godīgumu, ir maldīgs, saka Indra Melbārde. Tas atkarīgs no tā ar kādiem maņu orgāniem cilvēks labāk uztver pasauli – ar redzi, dzirdi vai tausti. Sajūtu cilvēks bieži raugās lejup un nezinātājs nodomā, ka šis cilvēks nav atklāts. Un tomēr. Prasmi skatīties acīs, līdzīgi kā citas, var uztrenēt. Par normu tiek uzskatīts, ka 60% no sarunas laika mēs skatāmies otram acīs, pārējā laikā neuzbāzīgi vērojam cilvēku kopumā. „Žesti izraisa uzticēšanos vai pretēji – rada distanci. Liela nozīme ir ķermeņa izvietojumam. Ja cilvēks mazliet pieliecas uz priekšu, viņš ir ieinteresēts, koncentrēts acu skatiens liecina par uzmanību, aktīvu ieklausīšanos. Tiek uzskatīts, ka intīmā privātā zona ir apmēram pusmetru ap mums un nevajag iet otra teritorijā, jo tas rada barjeru, cilvēks jūtas apdraudēts. Tikai tuvi cilvēki viens otram drīkst pietuvoties tuvāk par pusmetru.”

Neklausieties manos vārdos, skatieties cik es smuks

Jau 300 gadu pirms mūsu ēras sengrieķu valstsvīrs un orators Demostēns uz jautājumu, kas nepieciešams, lai gūtu panākumus publikas priekšā atbildēja: „Žesti, žesti, žesti.” Viņš bija slavens ar to, ka savus žestus iestudēja stundām ilgi, bet armēņu cars Trimidads pēc viesošanās pie Romā Neronam kā dāvanu lūdza mīnu, jo bija šokēts par tā spēju runāt un pateikt tik daudz bez vārdiem.
Senatnē ķīniešu dimanta tirgotāji labi zināja, ka jālūkojas klientam acīs – ja aplūkojot preci zīlīte paplašinās, uz priekšu, var prasīt jebkuru cenu. Žestu nezināšana savulaik bēdīgi beigusies ne vienam vien misionāram, kas centies afrikāņu ciltīs ienest Dieva vārdu. Te vietā ir stāsts par melnajiem smiekliem. Mums eiropiešiem smiekli nozīmē prieku, pozitīvas emocijas, labvēlības izrādīšanu, bet vai tas ir tāpat afrikāņu cilvēkēdāju ciltīs. Tikai īsu brīdi misionāri priecājās, kad mežoņi nāca aizvien tuvāk, sastājās aplī un skaļi smejoties tuvojās Dieva kalpam. Drīz vien viņš tikpat priecīgā noskaņā atvadījās no skalpa, jo izrādās, ka cilvēkēdāju ciltis pirms asiņainā rituāla un dzīrēm skaļi smejas un priecājas. Kolumbijā iz izdota vārdnīca, kurā tūristiem iztulkoti ap 2 000 žestu. Reiz ASV prezidents Ričards Niksons Brazīlijā nonāca divdomīgā situācijā, jo pūļa priekšā pacēla roku ar savienotu lielo un rādītājpirkstu, kas Amerikā nozīmē – viss kārtībā, O.K.. Turpretim Brazīlijā šis žests ir vulgārs, seksuāli aizskarošs un labākajā nozīmē līdzinās pigai. Dažviet Latīņamerikā ir vēl trakāk – tas ir nāvīgs aizvainojums. Francijas dienvidu piekrastē tā apzīmē nulli jeb neko, Japānā naudu, bet Tunisijā tie ir draudi nogalināt. Sauda Arābijā galvas pakratīšana uz priekšu nozīmē nē, bet sāniski – jā. Ja Francijā pieliksiet pirkstu pie deniņiem, būsiet pateicis, ka sarunas biedrs ir muļķis, bet Krievijā un Nīdarlandē, ka jums darīšana ar gudrinieku, Itālijā vēlēsiet sarunas biedram veiksmi un izdošanos, Spānijā – izteiksiet neuzticēšanos. Ja lielākais daļai Eiropas kultūras tautu jostas savilkšana nenozīmē pilnīgi neko, japānim tas jāsaprot kā harakiri pieteikums. Islāma piekritēji kreiso roku uzskata par nešķīstu, tāpēc nebūtu prātīgi šajās zemēs žestikulēt, ēst vai pasniegt dāvanas ar kreiso roku. Lai gan... arī mēs, eiropieši, ar labo roku metam krustu, zvēram, dodam svētību, sniedzam sasveicinoties un atvadoties, lūdzam žēlastības dāvanas. Labs piemērs ir princeses Diānas tradicionālā galvas noliekšana nedaudz uz leju un sāniski. Tiek uzskatīts, ka tas viņai palīdzēja labdarības misijās Tuvajos Austrumos, kur šis žests tika uztverts labvēlības zīme un izraisīja uzticēšanos. Krievu elites žurnālists Sergejs Briļevs ir intervējis daudzus valsts vadītājus, tostarp Vladimiru Putinu un Džordžu Bušu. Tomēr vienā no Arābu valstīm viņam gandrīz gadījās  nopietna ķibele. Prezidentam, ko bija paredzēts intervēt, pietuvinātie ļaudis žurnālistam vaicājuši kā viņš grasās sēdēt sarunas laikā. Briļevs atbildējis, ka tāpat kā parasti. Vakarā viņš bruņotā mersedesā aizvests uz bunkuru, kur Briļevam paskaidrots, ka Arābu pasaulē nedrīkst kāju likt pāri kājai, jo atklāti redzama kurpes zole tiek uzskatīta par ļoti aizvainojošu. Tas arī izskaidro kāpēc šajās valstīs preses konferencēs dažkārt mētājas ar kurpēm. 
Augstu stāvoši politiķi vairs nepieļauj nopietnas komunikācijas kļūdas, viņiem to nepiedod. Bet vai atceraties? Nebūt ne tik sen atpakaļ varējām vērot priekšnieka pozā aiz galda noslēpušos sagumušus varasvīrus, kas kaut ko sev zem deguna vervelēja nesaprotamā nomenklatūras leksikā. Kā tādam, kas slēpjas no tautas un  runā pavēlošā tonī uzticēties? Nekā. Publikai ir jāredz viss cilvēka stāvs, nelaime vien tā, ka politiķi nezina ko ar to iesākt, kur likt rokas un kājas. Mūsdienās politiķi, lai kļūtu par publiskām personām, kas droši iziet televīzijas kameru un foto objektīvu priekšā, uzrunājot daudzus miljonus, mācās un trenējas gadiem ilgi. Viņu publiskais tēls tiek radīts. Ne gluži no jauna, bet no īpašībām un žestiem, kas viņam jau piemīt, tomēr rezultāts ir gluži svaigs. Ir naivi domāt: tas Medvedjevs gan ir viens malacis, tik cilvēcīgs un apņēmīgs puisis, bet Oboma tik simpātisks un atklāts. Uzreiz var redzēt – sirds cilvēki. Ha-ha! Patiesībā jūs redzat n-to profesionāļu komandas darba rezultātu. Aplausi pienākas viņiem. Un mēs pat zinām dienu un datumu, kad politiķi un mediji apjēdza – tu esi tas kā tu izskaties! Apvērsums apziņā notika 1960.gada 26. septembrī – dienā, kad notika divi Amerikas prezidenta amata kandidāti –  Ričards Niksons un Džons Kenedijs piedalījās televīzijas debatēs. Niksons bija ieradies gaišā uzvalkā, kas saplūda ar studijas fonu, viņš bija bez grima, bāls, pēc slimības svīda un šķita apjucis. Turpretim Kenedijs bija lielisks –  iededzis, pārliecinošs, atraisīts, enerģisks, smaidošs. Raidījumu noskatījās 75 miljoni amerikāņu un uzgavilēja Kenedijam. 15 miljoni radio klausītāji, kuri neredzēja Kenedija žilbinošo smaidu un Niksona bālumu, deva priekšroku Niksonam. Kāpēc? Viņi bija ieklausījušies sacītajā un Niksona argumentus atzinuši par pārliecinošākiem. Lūk kā! Neklausieties manos vārdos, skatieties cik es esmu smuks! Mūsdienās pie amerikāņu prezidenta imidža strādā nevis desmitiem, bet simtiem pašu labāko speciālistu. Bet pat pēc gadiem ilgiem treniņiem politiķi mēdz kļūdīties, tāpēc vērojiet. Pie mutes pielikts pirksts nozīmē – nerunā! Cilvēks neapzināti mēģina sevi apturēt un nepateikt neko lieku. Jā, jā,  tas pats padomju laiku plakātos attēlotais žests – pirksts, kas noslēdz lūpas - „Ņeboltaj ļišņego”!  Lai panāktu pozitīvu sarunas rezultātu, kurpju purngaliem jābūt atvērtiem pret sarunu biedru, žestiem horizontāliem, nevis vertikāliem, kas tiek uzskatīti par norādošiem un nospiedošiem. Sakrustotas rokas un kājas (dubults krusts) liecina par bailēm, nevēlēšanos runāt. Pacelts pirksts – es kaut ko kādam mēģinu pierādīt. Otrs variants – virs pūļa pacelta roka ar izstieptu rādītājpirkstu nozīmē: es jums pavēlu. Kulaki uz galda: es jums visiem parādīšu. Politiķis saka, ka ir demokrāts, bet žestikulējot pirksti ir sakļauti tādā kā tūtā un tas nozīmē, ka patiesībā viņš valda stingri.
Bet ko gan iesākt ar dabiskajiem, personībai piemītošajiem žestiem, kas emocionālā brīdī izlien kā adatas no maisa? Neba nu padarīt cilvēku par marioneti, kas bezjūtīgi kustina locekļus noteiktā amplitūdā, kad tiek parauta aukliņa. Nē, paldies! Ne tādus politiķus, ne televīzijas šovu vadītājus nevienam nevajag. Atcerēsimies, ka viens no veiksmīgas komunikācijas stūrakmeņiem ir dabiskums un patiesums. Te nu pie darba jāķeras polittehnologiem. Runājot kompjūteru terminoloģijā, politiķis ir jāpārstartē, jānovāc negatīvie žesti, padarot tos neitrālus. Vispirms politiķim ļauj izpausties pēc sirds patikas un viņš tiek filmēts. Tad komanda skatās filmu un negatīvā žesta vietā izvēlas līdzīgu pozitīvu. Piemēram, paradumu raustīt kaklasaiti aizstāj ar rokas pielikšanu pie sirds, kas simbolizē atvērtību un translē pozitīvu informāciju.
Indra Melbārde stāsta: „Atcerieties cik sākumā TV intervijās Šķēle bija nervozs, noraidošs pret medijiem, nepārliecinošs. Šobrīd viņš ir mainījies, no viņa staro miers, pārliecība. Trenētie cilvēki publikas priekšā ir pilnīgi citādāki nekā ikdienā. Runājot par Eināru Repši, var teikt, ka viņi ir divi – publiskais un privātais. Esmu dzirdējusi, ka privātajā dzīvē viņš nav tas cilvēks, ko mēs redzam TV ekrānos. Ar prieku vēroju Baraku Obamu, cik viņš skaisti žestikulē, kā runā. Viņš izpaužas ļoti saskaņoti – runa, intonācija, kustības ir harmoniskas. Savukārt Dmitrijs Medvedjevs pauž dabisku cilvēcību, enerģiskumu, kamēr Putins nepauž vispār nekādas emocijas.”

Bālēšana un svīšana gribai nepakļaujas

Neverbālās komunikācijas speciālistus aizvien biežāk palīgos aicina kadru aģentūras. Varat iesniegt desmit lappušu garu  CV, uzdodoties kaut vai par kosmosa valdnieku un stāstīt jebkādas pasakas, skatiens un kustības jūsu dzīves un karjeras stāstu izteiks precīzāk. Un to izlasīs. Psihologiem, kas specializējas neverbālajā komunikācijā, zināmi visvisādi knifiņi. Viņi prot korekti un nemanot izsist jūs no līdzsvara. Indra Melbārde stāsta, ka pārrunu laikā tiek uzdoti āķīgi, sarunas kontekstā neiederīgi jautājumi, radītas nestandarta situācijas, lai cilvēks apjuktu un sāktu runāt savā patiesajā ķermeņa valodā, atklājot īsto būtību. „Dažreiz saka – viss bija labi, bet jutu, ka tur kaut kas nav tīrs. Ķermeņa valoda pavēsta patiesību.” 
Lūk, daži vienkārši vērojumi. Cilvēks pieskaras ausij, tātad nezina atbildi. Melojot, raugās grīdā, iekož lūpā, pieskaras plakstiņam, piesedz muti, pieklājīgi smaida, bet acis paliek nopietnas, burza apkaklīti, pieskaras ausu ļipiņai vai brauka zodu. Bet varbūt tas tāpat vien? Nu ko, lūdziet vēlreiz atkārtot sacīto, tas palīdzēs noskaidrot patiesību. „Metavēstījums sastāv no vairākām komponentēm – no paustās domas un iekšējām svārstībām, pārdomām, pārdzīvojumiem, no ķermeņa valodas. Netrenētam cilvēkam metavēstījums atrodas ārpus apziņas kontroles, bet to var apzināti trenēt.,” saka Indra Melbārde. Protams, sacītais tiks uztverts atšķirīgi, ja jūs to izteiksiet pieklusinātā noteiktā tonī ģērbies tumšā uzvalkā ar mācītāja formai raksturīgo apkaklīti, vai smejoties ar salātlapu starp zobiem un dažādas krāsas zeķēm kājās.
Varam iemācīties sevi apvaldīt, nebūt izšķērdīgiem žestos, varam iestudēt kustības, bet deguna niezēšanu, svīšanu vai plakstiņa noraustīšanos nevaram ietekmēt. Marketologs Nikolass Koro saka, ka acis nevar melot, jo zīlīšu kustības nepakļaujas gribasspēkam. Tieši tāpat kā vēdera burkšķēšana un smadzeņu darbība. Tās ir trīs lietas, kuru priekšā esam bezspēcīgi. Nu un tālāk jau seko svīšana, sarkšana, niezēšana utt.. Indra Melbārde stāsta: „Ir daži žesti, ko nav iespējams iemācīties, tie nav viltojami. Kontrolei nepakļaujas fizioloģiskie marķieri, tādi kā spontāns nemiers, elpošana, acu zīlīšu kustības, sarkšana, bālēšana, svīšana, pulsa paātrināšanās, mikrokustības. Ja treniņa rezultātā iemācās vadīt sevi, šīs nianses tik un tā paliek. Piemēram, gandrīz nemanāma mazā pirkstiņa ietrīsēšanās, var nodot uztraukumu. Katram cilvēkam šīs nianses ir citādākas, tāpēc, uzmanīgi vērojot  un piefiksējot kā cilvēks reaģē kad sadusmojas, šo pašu reakciju pamanīsim, kad cilvēks gribēs noslēpt  dusmas. Ja satraukuma brīdī noraustās plakstiņš, tas notiks arī citreiz, lai gan nekas cits par satraukumu neliecinās. Mūsu ķermenis un apziņa ir vienoti. Prast vērot seju, rokas un galvenais saskatīt – tā ir liela māksla.”
Kad uz spēles likti miljoni, biznesa haizivis talkā aicina psihologus. Tuvojoties kontrakta noslēgšanas brīdim pieslēdzas neirospeciālisti, kas žestus šifrē ne sliktāk kā datorprogramma. Viņi atrodas otrajā frontes līnijā un stimulē, lai sarunas temps pieaugtu tiktāl, ka biznesa partneri vairs nespēj kontrolēt savu nepaklausīgo ķermeni. Piemēram, ja lēna pieres, deguna, zoda berzēšana nozīmē, ka cilvēks ir apzinājies un kritiski vērtē situāciju. Ja biznesa partneris jums ir ieinteresēti pietuvojies vai atslīdzis krēslā, rokas atstājot atvērtā žestā, apsveicami –  esat vinnējis, rezultāts ir ar pluss zīmi. Bungāšana pa galdu ar pirkstiem var nozīmēt to, ka sarunas biedrs jūtas garlaikots, briļļu noņemšana, aplūkošana, tīrīšana ir pauze pārdomām. Sarunās svarīgi nepienākt pārāk tuvu sarunas biedram, pārkāpjot viņa intīmās telpas slieksni. Labāk ir nedaudz attālināties ļaujot sarunas biedram justies mierīgi un brīvi.
Starp citu, ikviena deja pastāsta kā runāja tad, kad runāt neprata. Deja ir tā, kas palikusi no mūsu senču klusējošajām sarunām. Starp citu, tieši dejā izkristalizējas problēmas, kas cilvēku nomāc, jo kustības atspoguļo cilvēka psiholoģisko stāvokli. Ja melojam sev un  cenšamies dzīvot pretēji iekšējai būtībai,  ķermenis cieš un tas ir redzams. Saliekti, saspringti pleci un mugura, kurai uzvelta neredzama, netīkama nasta. Sieviete neprot kustēties plastiski un tas nozīmē, ka viņa neatļaujas būt sievišķīga vai nespēj piesit kāju, kas ir īsākais ceļš uz gribas izpausmi. Žesti tiek ģenētiski mantoti, tieši tāpēc aristokrātu žesti tik ļoti atšķiras no parastu ļaužu stīvajām kustībām. Uzreiz redzams, ja nauda un tituls ir mantots. Žestu minimums, pēc rokām un ķermeņa neko nevar izlasīt, jo ļaudīm nav jāredz karalis nervozi burzot kabatas lakatu  vai kasot degunu. Un tomēr, ja esat žestu valodas lasīšanas meistars, iespējams ielūkoties pat Anglijas karalienes domās. Re, viņa pieskaras ausu ļipiņai, tātad par kaut ko nav pārliecināta. Pirms brīža izsolē karaliene ir nopirkusi klavieres un tagad pārdomā priekš kam. Ar žestiem cilvēks maina savu sociālo statusu, savukārt statusa maiņa līdzi nes jaunus žestus. Par sevi pārliecināta, stipra cilvēka žesti atšķiras no iebiedēta, nepārliecināta cilvēka kustībām. Pirmkārt jau iztaisnojas pleci, krūtis it kā pavirzās uz priekšu, galva tiek,  apakšžoklis izvirzīts – lūk viņš dzīves uzvarētājs! Kā atšķirt miljonāru no ubaga? Jūs domājat pēc dārga pulksteņa, uzvalka, apaviem? Nē! Tie, kas apgūst face control nekļūdīgi spēj atšķirt plebeju no bagāta un ietekmīga cilvēka – pēc žestiem. Miljonāru kustības ir nesteidzīgas, atvērtas, pabeigtas. Jebkura nervozitātes izpausme liecina, ka cilvēks vēl nepieder pie tā sabiedrības slāņa, kurā viņš sevi vēlētos redzēt. Uzsvērti dārgi ģērbusies sieviete ar plandošu šalli ap pleciem radītajam tēlam neatbilstoši strauji pietupstas. Viena kustība un viss sabojāts – viņa pieliecās bābiski kā kolhozniece un tur nekādi briljanti nelīdzēs. Vērojam vēl – plati noliktas kājas, iztaisnoti, brīvi pleci vai uz pleciem sakrustotas rokas – šie žesti lecina par pašpārliecību, bet, stāvot viena kāja krusteniski pārlikta otrai – par neatkarību.
„Gribu uzsvērt, ka žestus vajag lietot, tas ir labs palīgs komunikācijā. Arī publiskas personas prasmīgi lietojot žestus, uzreiz pasaka vairāk un pārliecinošāk nekā ar vārdiem vien. Žestu valodai nevajadzētu būt kā aizaugušam dārzam, bet nevajadzētu būt arī samākslotai, neīstai. Gribētos vēlēt skaisti žestikulēt ar skaistām rokām.
Vislabāk, ja cilvēks ir godīgs un pozitīvi atvērts – esmu tāds kāds esmu. Vislabākie panākumi tiek gūti, kad iekšējā būtība atbilst ārējai,” stāstu pabeidz Indra Melbārde.

Citi raksti

Mūsu klienti