Kā izteikt un uztvert kritiku? - Personības pilnveidošanas centrs
  • +37167292808
  • +37128336927

Bez noformulētas misijas, Tu vari uzkāpt pa kāpnēm līdz pašai augšai un tad apjaust, ka tās pieslietas pie nepareizās ēkas. Deivs Remsijs

Kā izteikt un uztvert kritiku?

02.09.2014 Ieva Konstante
Konsultē geštaltterapeite Solvita Vektere un Personības pilnveidošanas centra direktore, personīgās meistarības trenere
Indra Melbārde

Ja pavisam godīgi – kritika nepatīk mums nevienai! Jo kas gan var būt patīkams tajā, ka kāds norāda uz mūsu trūkumiem un nepilnībām! Tomēr psihologi uzsver: ļoti bieži veids kā kritika tiek izteikta un arī uztverta, ir kā lakmusa papīrītis, kas parāda, vai esi jau sasniegusi noteiktu brieduma pakāpi. Jo mazi bērni mēdz apvainoties par katru kritisku piezīmi...

Publicēts:
Žurnāls "IEVA" 2014. gada septembris

Ja pavisam godīgi –  kritika nepatīk mums nevienai! Jo kas gan var būt patīkams tajā, ka kāds norāda uz mūsu trūkumiem un nepilnībām! Tomēr psihologi uzsver: ļoti bieži veids kā kritika tiek izteikta un arī uztverta, ir kā lakmusa papīrītis, kas parāda, vai esi jau sasniegusi noteiktu brieduma pakāpi. Jo mazi bērni mēdz apvainoties par katru kritisku piezīmi...
Bet, protams, viss jau arī nav tik ļoti vienkārši, jo vienā gadījumā kritiku varam uztvert itin adekvāti, bet citā – justies aizskartas līdz sirds dziļumiem. Tad ko saprast par sevi šajā kontekstā, kad tiek izteikta kritika?

Kritika no kritikas atšķiras
Pēc būtības kritikai ir cēli mērķi, tās jēga ir veicināt izaugsmi, padarīt cilvēkus un pasauli labākus, uzsver geštaltterapeite Solvita Vektere. Un nereti mēs pašas pat uz to uzprasāmies, piemēram, vaicājot viedokli no malas. «Parasti cilvēki pēc vērtējuma vēršas pie autoritātēm un tad viņu izteiktās arī kritiskās piezīmes parasti tiek uztvertas pat ļoti labi,» uzsver Solvita Vektere. Jo iekšēji jūtam, ka otrs patiesi vēlas mums palīdzēt kādu situāciju atrisināt.
Taču dažkārt kritika tiek izteikta tādā veidā, kas liek mums iekšēji sarauties, jo tiekam nostādītas neveiklā situācijā un jūtam, ka kritizētājs mūs izmanto, lai pats izskatītos pārāks, gudrāks, labāks. Un mēs jūtamies ne tikai noniecinātas, bet arī izmantotas. Katra kaut reizi mūžā būs sastapusi cilvēkus, kas visaizkarošākos vārdus saka ar smaidu sejā un kuru neapzinātais mērķis ir mūs sāpināt un aizskart. Speciālisti skaidro, ka šādi mēdz rīkoties cilvēki, kas auguši ar pārmēru kritiskiem vecākiem, kas bērnam uzvēluši savas negatīvās emocijas, bet no viņa pieprasījuši pastāvīgi būt labam un neizpaust dusmas, agresiju, vilšanos. Taču gadiem apslāpētās emocijas nekur nepazūd un vada cilvēku, liekot viņam neapzināti citiem atspēlēties par to, kas izjusts bērnībā. Bet savu  mazvērtības izjūtu vislabāk slāpēt var, noniecinot un mazvērtīgiem liekot justies citiem.
Taču pat tad, ja cilvēkā nav šīs neapzinātās vēlmes otru aizskart, lai uz viņa rēķina justos labāk, bet kritika tiek izteikta otru aizvainojot (jo mēs visi taču esam tikai cilvēki!), gaidītā rezultāta nebūs. Kritikas teicējs savu vērtējumu pats būs padarījis nevērtīgu, jo otrs, kurš to dzird, jutīsies aizvainots un nespēs uztvert teiktā būtību. Emocijas, ko rada aizvainojums, ir stiprākas nekā veselais saprāts.

Kāpēc grūti uztvert kritiku?
Taču dažkārt kritiku grūti uztvert pat tad, ja tā izteikta adekvāti otru neaizvainojot. Un tas raksturīgs cilvēkiem, kas nespēj sevi kā cilvēku atdalīt no tā, ko viņi dara. Ja dzīvo ar priekšstatu, ka tu esi tas, ko tu dari, kāds neveiksmīgi realizēts darbs automātiski nozīmēs, ka arī ar tavu cilvēcisko kvalitāti kaut kas nav kārtībā. Tad pie pirmajiem aizrādījumiem raksturīga durvju ciršana, atlūguma mešana uz galda vai ilgstoša apvainošanās.  Arī šajā gadījumā rīcības saknes meklējamas bērnībā attiecībās ar vecākiem. Visbiežāk tas notiek, kad vecāki kritizē nevis bērna rīcību, bet gan viņu pašu. Tas bieži uzliek zīmogu: tu esi slikts! Un katru reizi, kad pieaugušā vecumā darbiniece saņem kādu aizrādījumu, viņa atgriežas bērnības situācijā: es centos, bet tāpat dabūju pa ausīm. Katrs aizrādījums tiek uztverts kā mammas bāriens. Taču tikpat labi šī izjūta var nesakņoties bērnībā, bet gan skolā, kur esam piedzīvojušas publiskus pazemojumus. Ja pieaugušā vecumā neizdodas ieraudzīt, ka ir situācijas, kurām ir tendence atkārtosies un ka tās pavada identiskas izjūtas, visu mūžu var dzīvot ar milzīgu aizvainojumu un skumjām, ka nekad neesi tikusi novērtēta.
Bērnībā radītai mazvērtības izjūtai gan vēl ir arī otra galējība, kad bērns ir ticis pārlielīts un nav saņēmis adekvātu atgriezenisko vecāku reakciju. Piemēram, bērns ir pūlējies, bet viņam kaut kas nav izdevies. Protams, ka viņš pats to redz, bet apkārtējie viņu tikai slavē:  vai, cik tev labi izdevās! Adekvāti būtu sacīt: tu esi malacis, ka centies! Šoreiz nesanāca, bet nākamreiz tev jau izdosies labāk. Ja bērnu slavē par to, kas viņam nav sanācis, viņš tāpat saprot, ka kaut kas nav kārtībā. Turklāt viņš nolasa vecāku neverbālo valodu! Un bērns uzaug ar izjūtu, ka nevar paļauties uz apkārtējo sacīto. Šajā gadījumā grūti uztvert gan uzslavas, gan kritiku, jo šķiet, ka tas ir tikai veids kā citi ar viņu manipulē.
Raksturīgi, ka par nespēju adekvāti uztvert kritiku liecina tas, ka, piemēram, darbā priekšnieki mainās, bet viņi visi ir kā pēc vienas piegrieztnes – visi ir briesmoņi. Ja paanalizētu, nereti izrādītos, ka šo iespaidu rada pašas izjūta, ka esmu vāja, bet pasaule ir draudīga un uzbrūkoša, kas gatavojas man nodarīt pāri. Un katrs priekšnieka aizrādījums to tikai apliecina.

Kā novērtēt situāciju objektīvi?
Lai adekvāti novērtētu situāciju, der piefiksēt izjūtas, kas atkārtojas. Piemēram, tiklīdz tiek izteikta kritika, tevī mutuļo spēcīgas emocijas. Ja tā, paanalizē tās: vai tu esi uztraukusies, dusmīga, trauksmaina? Un par ko īsti? Ja priekšnieks ir tevi pārējo klātbūtnē pazemojis, tu esi nonākusi neveiklā situācijā, tas ir viens stāsts. Bet, ja tev objektīvi norādīja uz kļūdām, bet tu kļuvi dusmīga, iespējams, tas ir stāsts par to, ka nespēj pieņemt to, ka neesi ideāla. Tu vari mainīt darbus un atkal secināt, ka visi priekšnieki ir vienādi – neviens tevi nesaprot un nenovērtē tavas spējas. Vai arī, ja jūties maza un melna, katrs aizrādījums šo nepatīkamo izjūtu un pārliecību par sevi tikai apstiprinās. Visbiežāk pārjūtīgums pret kritiku liecina par to, ka visbiežāk tev blakus trūcis atbalstošas mammas un tēta.
Taču kā atšķirt, kad pati pārlieku saasināti uztver kritiku un kad otrs tomēr pāršāvis pār strīpu? Svarīgākais rādītājs, kam pievērst uzmanību, kad esi saņēmusi kritiku, ir tavas emocijas. Ja esi sarūgtināta, dusmīga un vēl ilgi šajās emocijās malies, vajadzētu paanalizēt, kas tās izsaucis.  Galvenais kritērijs, kas parasti palīdz atšķirt objektīvu kritiku no nepamatotas ir tas, vai otrs tevi kritizē kā cilvēku, vai to, ko tu dari. Taču pat tad, ja kritizētājs ir pārkāpis robežu, mums vienalga būtu jāspēj pašām atgriezties pie kritikas objekta un to pārdomāt vēsu prātu. Un vēl svarīgi sev atstāt vietu brīvai izvēlei, ko ar kritiku darīt. Jo bieži cilvēkiem šķiet, ka kritika ir kaut kas fatāls, bet svarīgi sev pateikt: es ņemšu vērā, teikto apdomāšu, iespējams, ka pat daudz no ieteiktā izmantošu, bet man ir tiesības to arī nedarīt. Neadekvāti būtu apvainoties un reaģēt: tu esi muļķis, neko nesaproti. Ja jūtām ļauj satikties ar prātu, parasti veselais saprāts uzvar. «Bez kritikas pasaulē nebūtu progresa, pozitīvas virzības. Tāpēc ir svarīgi to iemācīties adekvāti uztvert. Jāsaprot, ka mazi bērni apvainojas par katru aizrādījumu. Nereti pieaugot aizvainojumu cilvēki iemācās neizrādīt, bet pārdzīvot turpina kā mazi bērni. Taču spēja kritiku uztver adekvāti – izlobīt no tās derīgo, liecina par to, ka esi jau paaugusies, ieguvusi zināmu personības briedumu. Un otrādi – par briedumu liecina arī prasme adekvāti izteikt kritiku, nevis šaut laukā visu, kas ir uz mēles,» uzsver Solvita Vektere.

Kā mīnusu pārvērst par plusu?
Praktiski padomi kā iemācīties neitralizēt nekonstruktīvu kritiku un kā pašām izteikt kritiku, otru neaizvainojot.

Vārds kritika mūsu zemapziņā jau ir iekodēts ar negatīvu nozīmi, kas bieži izsauc  negatīvu pirmo reakciju. Un tas tādēļ, ka vēsturiski tā bijis pieņemts, ja kādam izsaka kritiku, tad to dara pēc pilnas programmas! Personības pilnveidošanas centra direktore, personīgās meistarības trenere Indra Melbārde norāda, ka to vairums no mums ir piedzīvojuši skolā  – skolotāji ar sarkanas tintes pildspalvu vairāk norādīja uz kļūdām, nevis atzīmēja to, kas izdevies.  Laika gaitā pret vārdu kritika veidojas neapzināta nepatika, pretestība.  Neirolingvistiskās programmēšanas speciālisti iesaka lietot jēdzienu „kvalitatīvs vērtējums” un iesaka dažus vienkāršus paņēmienus, kā rīkoties, ja mūs kritizē.

Ja kritizē mūs
⦁    Kad mūs kritizē, svarīgi ir saglabāt mieru un  jau pirmajās sekundēs būtu jāatšķir pozitīva kritika no negatīvas. Jāuzdod sev jautājums: vai kritizētājs vēl man labu, vai viņš ir patiesi ieinteresēts  labākā rezultātā vai vienkārši izgāž savas emocijas.
⦁    Ja runa ir par pozitīvu kritiku, kas var būt arī nepatīkama, svarīgi izrādīt interesi. Ir vērts ieklausīties, mācīties , jo šajā gadījumā kritizētājs ir kā labdaris, kas palīdz virzīties un neiestrēgt rutīnā.  Uzklausot racionālu kritiku, svarīgi pateikt par to paldies.
⦁    Ja otram esam tikai līdzeklis kā nodemonstrēt savu erudīciju un uz mūsu rēķina pakāpties, vai izgāzt dusmas, svarīgi iemācīties no tā distancēties. Var domās it kā ap sevi novilkt apli vai uzcelt sev priekšā stikla  sienu. Bet var iztēloties sevi par baltu gulbi. Rudenī bieži ir slapjdraņķis, taču gulbji nekad nav izmirkuši. Ja skatītos filmiņu palēninājumā, kurā redzams gulbis lietū, mēs redzētu, kā lietus pērlītes graciozi atsitas pret gulbja spalvām un noripo zemē. Grūtās situācijās der sevi iztēloties par baltu gulbi  – kritika un nepatikšanas tevi it kā skar, bet vienlaikus noripo nost. Prāts paliek mierīgs un var loģiski spriest.
⦁    Nav vērts sevi šaustīt. Jo kritika vienmēr tiek izteikta  par to, kas jau ir noticis pagātnē. Un tās jēga ir panākt, lai nākotne būtu labāka. Uzkavēties pagātnē vērts tikai tik, lai saprastu kā nepieļaut atkārtoti vienas un tās pašas kļūdas.

Ja kritizējam mēs, tad vārda „kritika” vietā izvēlamies lietot jēdzienu „kvalitatīvs vērtējums”. Kvalitatīvs vērtējums ir pozitīvās kritikas veids, mūsu viedoklis par  kādu  notikušu darbību, ar patiesu mērķi uzlabot situāciju un sniegt ieteikumus izaugsmei. Kvalitatīvam vērtējumam ir noteikta secība un struktūra.
1.    Labvēlīgas vides radīšana
Mērķis vieglāk būs sasniedzams, ja vērtējuma izteikšanai tiks radīta labvēlīga vide. Vairums cilvēku ir pieraduši, ka viņu darbs tiek kritizēts, izraisot negatīvas emocijas un neapzināti liekot viņiem aizstāvēties un uztraukties. Šādā situācijā kritikas būtība parasti netiek uztverta. Tāpēc labi sarunu risināt vietā, kur abas puses jūtas labi un ir vienlīdzīgā pozīcijā (piemēram, abi sēž, nevis viens stāv kājās un skatoties no augšas uz leju otru audzina). Visefektīvākā ir saruna zem četrām acīm, telpā ar aizvērtām durvīm, izslēgtu telefonu. Noskaņojies pati uz patiesu vēlmi uzlabot situāciju, esi gatava ieklausīties un saprast cilvēku.
2.    Vārds vērtējumam tiek dots otram cilvēkam
Var uzdot jautājumu, kā tev pašam šķiet, kā darbs ir izdevies? Kas bija labi? Ko tu darītu savādāk, ja to veiktu otrreiz? Tas ļauj labāk izprast otru cilvēku, viņa rīcību.
3.    Vērtējumā tiek akcentētas veiksmes
Pirms izteikt kritiku, svarīgi vispirms runāt par labo. Noderīgi pateikt trīs labas lietas vai vismaz divas neitrālas un viena laba lieta, jo šādi tiek atbrīvota pozitīva enerģija un otrs cilvēks iekšēji kļūst gatavs  dzirdēt arī negatīvu vērtējumu. Der zināt neirolingvistiskās programmēšanas pamatpieņēmumu, ka katra cilvēka rīcības pamatā ir kāds pozitīvs nolūks un, ka jebkura uzvedība ir labākā varianta izvēle no pašreizējā brīdī esošajiem. Tāpēc ir svarīgi pamanīt, ka otrs ir centies un gribējis labu.
Starp citu, šo var atgādināt arī sev brīžos, kad pārmetam, ka neesam kaut ko paveikušas kā nākas. Tātad tobrīd, kad pieļāvām kļūdu, vēl nebijām iemācījušās atbilstoši rīkoties. Nav vērts sevi šaustīt, bet labāk raudzīties nākotnē un mācīties no pieredzes.
4.    Negatīvais vērtējums tiek izteikts pagātnes formā
Skaidrs, ka mēs nevaram kā strausi iebāzt galvu smiltīs un izlikties, ka nekas slikts nav noticis. Realitāte piespiež runāt arī par nepatīkamām lietām. Taču ir noteikta forma kā to  darīt efektīvi. Vērtējumu par negatīvām lietām vajadzētu izteikt pagātnes formā. Tas palīdz atdalīt pagātni no tagadnes un ļauj uzturēt pozitīvu resursu stāvokli tagadnē, bet veikto darbību atstāt pagātnē. Turklāt negatīvajā vērtējumā nepieciešams iekļaut darbības vārdu, piemēram, tu pagājušajā nedēļā nenodevi atskaiti kā biji solījusi, vai arī: tu pagājušajā nedēļā trīs reizes darbā ieradies par vēlu. Tas liek uzsvaru uz to, ko cilvēks nav izdarījis, nevis uz viņu pašu.
5.    Pozitīvais vērtējums tiek izteikts tagadnes formā
Pozitīvu vērtējumu savukārt vajadzētu izteikt tagadnē un būtības formā, jo tad pozitīvām lietām iedodam spēku. Piemēram: tu esi lielisks darbinieks, jo tavas atskaites tiek sagatavotas precīzi; tu esi teicamnieks; tu esi labs draugs.
6.    Ieteikumi tiek izteikti pozitīvā formā
Ja reiz pateici to, kas nepatīk (pagātnes formā), tālāk iesaki arī konkrētus, pozitīvi formulētus  ieteikumus kā, tavuprāt, būtu labi rīkoties, ko sagaidi. Piemēram: lūdzu , turpmāk darba laikā savu enerģiju velti tikai darba jautājumiem; es vēlos tavu istabu redzēt sakārtotu; izejot no istabas, izslēdz gaismu.
7.    Katru papildinājumu vēlams izteikt maksimāli uzskatāmi
Ja darbā ir kāds trūkums, vēlams precīzi minēt tieši kā to labot. Ideāli, ja to var nodemonstrēt. Jo tas ļaus labāk saprast teikto un norāda, ka tu esi kompetenta.

Kā atrast īstos vārdus?
Priekšnieku tips

Raksturīgi, ka šie cilvēki visu izlemj paši, viņi zina kā ir un kā nav jārīkojas. Nelaime tā, ka ne vienmēr viņi ir priekšnieki… Viņos  citu izteiktie padomi: tev vajadzētu darīt to un to, dzirdīgas ausis neatradīs! Tas drīzāk radīs pretestību, jo viņi paši zina kā vajag! Ja kāds viņus mācīs, zibeņi ies pa gaisu! Tā vietā labāk jautāt, kā tu domā, ko, tavuprāt, varētu darīt, lai būtu labāks rezultāts?

Padoto tips
Šie cilvēki ieklausīsies, viņi labprāt vēlas dzirdēt viedokli no malas, labprāt atļauj lēmumus pieņemt citiem. Svarīgs ir arī apkārtējo vērtējums.
Šis tips iedalās:
Optimistiski domājošajos

Viņus var atšķirt pēc tā, ka viņi parasti izvirza pozitīvu mērķi, viņu valodā vairāk būs dzirdami pozitīvi vārdi un apgalvojumi. Lai šos cilvēkus motivētu, noderīgi stāstīt, kā jārīkojas, lai sasniegtu labāku rezultātu.

Pesimistiski domājošajos
Viņi pasauli redz drūmākās krāsās un viņu mērķis ir nepiedzīvot neveiksmes. Nereti viņiem šķiet, ka viss ir labi tāpēc vien, ka viņi nesaņem kritiku: ja apkārt miers, tātad viss ir kārtībā. Lai motivētu šos cilvēkus, iedarbīgāka frāze būs piemēram šāda: lai  turpmāk nebūtu sliktāk, es tev ieteiktu rīkoties sekojoši…  


„Katra cilvēka rīcības pamatā ir kāds pozitīvs nodoms. Vieglāk un patīkamāk ir reaģēt uz pozitīvu nolūku, nekā uz sliktu rezultātu.”   
Roberts Dilts

"Nepietiekami ir atklāt nepilnības, nevienam nav tiesību to darīt, ja vienlaikus viņš nevar norādīt ceļus kā sasniegt labāku rezultātu.”
Gēte

Citi raksti

  • Dzīves revīzija

    Laiks pirms gadu mijas var tevi pamatīgi samulsināt, jo vismaz uz brīdi gribēsies aizdomāties par to, kas bija, ir un vēl būs. Sākt jaunu dzīvi? Meklēt citu darbu? Pamainīt matu toni? Varbūt vienkārši vairāk baudīt šeit un tagad mirkļus, novērtējot tagadnes burvību? Vārdusakot, - ko iesākt ar savu dzīvi?

  • Radīt tādu uzņēmumu, kuram cilvēki gribētu piederēt

    Vai esat aizdomājušies par to, kā dēļ jūs strādājat, darāt savu darbu? Kā jūs jūtaties savā darbavietā? Kā jūtas citi darbinieki? Kāda ir jūsu preču un pakalpojumu pievienotā vērtība? Kāds labums cilvēkiem no jūsu darbības? Kādas klientu vērtības jūs apmierināt? Vai esat aizdomājušies, kāds ir jūsu uzņēmuma galvenais uzdevums bez peļņas radīšanas? Kāda ir jūsu personīgā vīzija, tālākais nākotnes redzējums saistībā ar uzņēmumu un vidi, kurā dzīvojat?

  • Kā izteikt un uztvert kritiku?

    Ja pavisam godīgi – kritika nepatīk mums nevienai! Jo kas gan var būt patīkams tajā, ka kāds norāda uz mūsu trūkumiem un nepilnībām! Tomēr psihologi uzsver: ļoti bieži veids kā kritika tiek izteikta un arī uztverta, ir kā lakmusa papīrītis, kas parāda, vai esi jau sasniegusi noteiktu brieduma pakāpi. Jo mazi bērni mēdz apvainoties par katru kritisku piezīmi...

  • Kā dzīvot viegli un priecīgi

    Kāpēc vieni uz identisku situāciju raugās grūtsirdīgi nopūšoties, bet citi tajā drāmu nesaskata? Vai kāpēc līdzīga situācija vienos vēl ilgi izraisa nožēlas pilnas atmiņas, kamēr otri to drīz vien ir aizmirsuši un dzīvo tik tālāk bez nomācošās pagātnes ēnas? Meklējam atbildes, kā sevī atraisīt prieku un iemācīties dzīvi tvert vieglāk!

Mūsu klienti